Pēdējais vilciens ir solījums

23:52 vilciens katru nakti atstāj pilsētu gandrīz tukšu. Nevienam tas nav vajadzīgs, un tieši tāpēc tam jābrauc.

Autore: Ilse Marrow · 2 minūtes · Lasīt tīmeklī

Pēdējais vilciens, kas izbrauc no pilsētas, atiet astoņas minūtes pirms pusnakts, un vairumā nakšu tajā ir mazāk cilvēku nekā durvju. Esmu skaitījusi. Kādā oktobra otrdienā mēs bijām vienpadsmit sešos vagonos: divas medmāsas, kas devās mājās pēc vēlās maiņas, vīrietis ar čella futrāli, kurš aizmiga jau pirmajā pieturā, studentu grupa, kas izkāpa visi kopā, neatvadoties, un mēs, pārējie, katrs savā sēdvietā ar seju pretēji braukšanas virzienam, vērodami, kā perona gaismas cita pēc citas izdziest.

Pēc jebkādiem aprēķiniem 23:52 nevajadzētu pastāvēt. Autobuss to pašu paveiktu par desmito daļu izmaksu, bet taksometra talons medmāsām izmaksātu vēl mazāk. Pārvadātājs to zina; ik pēc dažiem gadiem konsultanta ziņojumā tas ir pateikts tabulā.¹ Vilciens tik un tā kursē, un esmu sākusi domāt, ka tas kursē tāpēc, ka patiesībā nemaz nav vilciens. Tas ir solījums, kas nodrukāts vilcienu saraksta apakšā.

Ko vēsta pēdējā rinda

Pārlasi jebkuru vilcienu sarakstu no apakšas uz augšu, un tas maina savu raksturu. Sākuma kolonnas ir par ietilpību: cik cilvēku, cik bieži, ar kādu ātrumu. Pēdējā kolonna ir par ko citu. Tā pasaka, cik vēlu drīksti palikt ārpus mājām un cik tālu no mājām saruna drīkst aizklīst, pirms tai jāapstājas. Tā nosaka vakara galējo robežu.

Kad dzelzceļš atceļ pēdējo vilcienu, tie, kas sūdzas, reti ir tie, kuri to izmantoja. Tie ir cilvēki, kuri to būtu varējuši izmantot. Sieviete, kura ne reizi nav nokavējusi 23:52, joprojām plāno vakariņas, rēķinoties ar to, ka viņa varētu nepaspēt uz šo vilcienu. Atņem vilcienu, un vakariņas beidzas desmitos, jo nu pastāv risks, un ar pašu risku pietiek.

Vilcienu saraksts ir laiku uzskaitījums. Tā pēdējā rinda ir atļauju uzskaitījums.

Es šo teikumu uzrakstīju uz biļetes otras puses tajā oktobra otrdienā, un joprojām tam ticu, lai gan pusnaktī tas skan labāk nekā no rīta.

Kam tas domāts

Acīmredzamā atbilde ir medmāsas, un viņas ir svarīgas. Pilsēta, kas vēlas, lai cilvēki strādātu naktīs, ir viņām parādā iespēju tikt mājās, nepaļaujoties uz kādu, kurš palicis nomodā. Taču svarīgs ir arī čellists, tāpat studenti un arī es pati šajā vilcienā: cilvēks, kas pārāk ilgi aizkavējies pie kaut kā laba. Pēdējais vilciens ir pilsētas veids, kā pateikt: pārāk ilgi uzkavēties ir atļauts, saprāta robežās, vienu reizi.

Pēc dažām pieturām pienāk brīdis, kad vadītājs taupības nolūkā pieklusina gaismu tukšajos vagonos, un vilciens turpina ceļu tumsā, apgaismots palicis tikai mūsu vagons — kā istaba, kas iznesta no mājas. Neviens nerunā. Čellists guļ. Tā ir publiskākā vieta, ko pazīstu, kur var būt pavisam vienai.

Solījuma cena

Es neizliekos, ka tas ir arguments, ko finanšu komiteja pieņemtu. Solījums ir dārgs tieši tāpēc, ka tas tiek turēts naktīs, kad tas nav vajadzīgs. Tas padara to par solījumu, nevis pakalpojumu.² Dienā, kad 23:52 kursēs tikai tad, kad vilciens būs pilns, tas pārstās būt pēdējais vilciens un kļūs par vēl vienu vilcienu, kas vienkārši brauc vēlu.

Tāpēc es skaitu pasažierus, bet nevienam nesaku, cik to ir. Vienpadsmit ir mazs skaits. Taču ar to pietiek, lai pilsētu piepildītu apziņa, ka mājās var nokļūt.