Jaunākā eseja7 minūtes
Bumba, kas krīt vienos
Kopš 1833. gada Griničā pulksten vienos pa mastu lejup nolaižas sarkana bumba. Tas ir lēnākais veids, kāds jebkad izdomāts laika paziņošanai, un pats godīgākais.
Katru pēcpusdienu piecas minūtes pirms vieniem sarkana bumba paceļas līdz pusei mastā uz Flamstīda nama jumta Griničā un apstājas. Divas minūtes pirms vieniem tā paceļas līdz pašai augšai. Tieši vienos tā krīt.1 Ar to visa izrāde beidzas, un tā notiek kopš 1833. gada.
1Laiki ir tie, ko Karaliskā observatorija norāda apmeklētājiem. Laika lode ziemā nolaižas pēc Griničas laika, bet vasarā — pēc Lielbritānijas vasaras laika, tāpēc vasarā pēc saules laika tā nolaižas ap pusdienlaiku, ar nelielu nobīdi.
Ceturtdienā, kad devos to noskatīties, pagalmā lejā bijām kādi četrdesmit, lielākā daļa ar paceltiem telefoniem, lai filmētu bumbu, kas dara to, ko bumbas mēdz darīt.
Es biju atnākusi paskatīties uz pulksteni bez ciparnīcas. Laika bumba reizi dienā paziņo laiku ikvienam, kas to var redzēt, un dara to klusējot. Tā netikšķ, nesit stundas, tai nav rādītāju. Piecas minūtes tā gatavojas, un tad mazāk nekā sekundē pasaka kaut ko precīzu.2 Tā bija domāta cilvēkiem, kam šī sekunde bija vajadzīgāka par jebko citu, ko pulkstenis varētu pateikt.
2Skatieties masta augšdaļā, nevis apakšā. Līdz brīdim, kad lode nolaižas, mirklis, par kuru tā vēstīja, jau ir pagājis.